Braucieni uz Baltkrieviju ar velosipēdiem
Par Šveici un Ungāriju es jau rakstīju, atliek Baltkrievija.
Uz turieni mēs braucām ar 🚲 divas reizes, vienu reizi pēkšņi, bet otru — daudz apzinātāk. Robežu riteņbraucēji šķērso bez rindas, kas priecē, bet process tik un tā ir tālu no ideāla. Uz kuru būdiņu iet un kā to izdarīt bez rindas - ne sūda nav skaidrs. Pase 🛂 ir jādod bez ieliktņiem un vāciņa, lai nedotu kukuļus. Starp citu, interesants jautājums. Vai Latvijā vēl dod kukuļus ceļu 👮♀️👮♂️? Ja zināt, ierakstiet komentāros.
Pirmais izbrauciens uz Majaka kalnu un apkārt ezeriem
Pirmais izbrauciens bija gandrīz bez hārdkora, uz Majaka kalnu un apkārt Strusto un Snudu ezeriem.
⛰ Majaks - pakalniņš 45 metru augstumā, kas pēc maniem šī gada ceļojumiem šķiet sīkums. Tomēr katra vieta ir skaista pa savam, bet cilvēka 🧠 vienmēr visu salīdzina relatīvi. Tāpēc ir gluži forši braukāt pat uz tuvējām vietiņām. Jo vairāk tāpēc, ka skats no ⛰ paveras brīnišķīgs: visapkārt ezeri, lauki, un no 🗼 tas viss ir redzams tālu, tālu. Tiesa gan, uz torni nācās nopirkt biļeti pat par eiro. Kas, protams, pēc Itālijas, kur mēs maksājām vismaz piecus, izraisa ☺️.
Pirmajā dienā kaut kādu īpašu MTB šķēršļu mūsu ceļā nebija, izņemot ielaušanos biezoknī pašā sākumā. Tur mēs ātri aizmināmies līdz tādam purvam un bieziem krūmājiem, ka nācās atgriezties. Tuvāk beigām uzminām gabaliņu pa interesantu mežiņu ar bedrītēm, bet nekas reāli sarežģīts.
Pie Strusto un Snudu ezeriem ir lērums kempinga vietu ar nosaukumiem. Tās sauc ļoti oficiāli un kirilicā "Туристическая Стоянка", un vārdi tām ir visdažādākie: "Viselki", "Pesņari", "Mežozjornaja", "Talaka", "Peracjag" un simtiem citu. Interesanti, ka tās jāpasūta iepriekš (pie parka administrācijas), un atļauto 👨👩 skaits ir ierobežots. Droši vien ekoloģijai tas ir derīgi, kad ir tik stingri, bet tik un tā dveš pēc kaut kā tāda autoritāra. Latvijā tas ir retums, man šķiet. Piemēram, pie mums labiekārtotās "Latvijas valsts mežu atpūtas vietas" (LVM atpūtas vieta) ir brīvi apmeklējamas, un to nav maz. Ja nu jums gribas vienkārši uzcelt ⛺️ ezera krastā uz valsts zemes, to arī drīkst. Ar 🔥 ir nedaudz sarežģītāk - dažās vietās vai laikos ugunskurus kurināt nedrīkst.
Ezeriem nācās braukt apkārt pa šaušalīgāko granti, diezgan ilgi. Nezinu, kā tur Baltkrievijā ir ar greideriem, bet Latvijā šogad grants ceļi bija labi, savukārt Igaunijā vienkārši lieliski. Te nu mēs sastapām daudz, daudz kilometru klasiskās "veļas dēļa" redeles. Es vēl arī tabletes aizmirsu nakšņošanas vietā, un tuvāk saulrietam ļoti mocījos. It kā atlika paciesties līdz finišam pavisam nedaudz, bet te mēs piebraucām pie diezgan platas un dziļas upes. Kartē tilts pāri upei bija, bet realitātē no tā bija palikuši tikai koka balsti.
Pārcelšanās pāri upei ar velosipēdiem
Iepriekšējā izbrauciena daļa pa Braslavas rajonu beidzās ar to, ka mēs piebraucām pie upes ar tilta atliekām. Tā izskatījās diezgan dziļa - līdz kaklam, ja ne vairāk. Ko nu darīt? Es pārbaudīju karti. Pa kreisi Strusto ez., bet pa labi no mums veseli divi ezeri ar interesantiem nosaukumiem "pusnakts mati un pusdienlaika mati". Sanāk, ja mēs gribam apbraukt upi, jāatgriežas tālu atpakaļ un jāvelkas apkārt šiem ezeriem vēl 20km. Tādas situācijas, plānojot izbraucienus, rodas nereti, kaut arī dažādos formātos. Kā mums vēl divdesmitā gadsimta sākumā pastāstīja Alfrēds Koržibskis, "Karte nav teritorija". Šeit mēs bez jebkāda filozofiska zemteksta izjutām šo vareno domu uz savas ādas tā, ka iespiedās tieši aknās. Mēs esam hārdkora kareivji, un nolēmām lauzties pāri upei. Tie taču ir īsti MTB piedzīvojumi!
Tieši tajā laikā blakus krastā atgriezās makšķerniece un makšķernieks. Paštukojuši mēs nolēmām, ka lūgt pārvest velo gumijas laivā ir bīstami. Tik un tā pārmijām ar makšķerniekiem pāris vārdus, lai paskaidrotu, ka mums nav peldbikšu un mēs iesim pāri upei pliki.
Es ne pārāk kautrējos no kailuma. Iemesls nav gluži acīmredzams. Esmu ateists, racionālists, bet pie tam diezgan lētticīgs cilvēks. Kad man laicīgie psihologi un filozofi saka, ka cilvēka ķermenī nav nekā tāda īpaša un kur nu vēl grēcīga, es ticu. Protams, skaidrojumam ir jābūt loģiskam un saprātīgam, humānistiskam un saskaņotam ar zinātnisko pasaules ainu. No tā tieši izriet, ka cilvēka ķermenis ir vienkārši gaļa, āda un kauli, iepakoti estētiskā vai ne pārāk formā. Seksualizēt ķermeni nav obligāti. Un pat ja forma nav estētiska, katram ir tiesības būt tam, kas viņš ir, jo humānismu neviens nav atcēlis.
Makšķerniece mums atbildēja, viņas ētiskais freimvorks arī atļauj kailumu (ne tik cēliem vārdiem). Saule kļuva sarkana un uzpūtās, un gaidīt nebija jēgas. Mēs aši novilkām no sevis drēbes, sabāzām, kur nu kurš varēja. Paņēmām rokās savus uzticamos alumīnija rumakus, šmotkas. Viens no mums nemācēja peldēt. Viņam vilkt velo līdz kaklam ūdenī pāri upei ar straumi bija tieši reāla adrenalīna šalts.
Vai straume mūs aiznesa matu ezeros? Vai arī makšķernieks mūs izzvejoja? Uzzināsiet nākamajā daļā.
Meža MTB un safari parka sēta
Neskatoties uz straumi, mēs vīrišķīgi pieveicām upi. Makšķernieks mums palīdzēja izvilkt velo krastā, bet mēs pretī viņam - laivu uz auto jumta. Ar to mūsu piedzīvojumi beidzās - līdz nakšņošanas bāzei bija palicis pavisam nekas. Nākamajā dienā viens no komandas biedriem mūs pameta, un mēs palikām divatā ar Gariku. Braukt pa granti bija garlaicīgi, un es ieplānoju mūsu iemīļoto meža MTB. Apvidus nepazīstams, sagaidīt varēja jebko. Kā izrādījās, sagaidīt vajadzēja pilnīgi neticamu daudzumu dunduru, dubļu, brikšņu un vispār pašus grūtākos apstākļus, kādi mums mēdz būt, izņemot varbūt lietu. Lādējos es pastāvīgi, jo peļķes bija neaptveramas, dubļi iestrēga visur, kur vien varēja, un neļāva ričukam normāli braukt. Mēs apdedzinājāmies ar nātrēm, bijām totāli sakosti un iztērējām mežonīgu daudzumu pūļu. Tas būtu pats smagākais MTB brauciens, ja vien nebūtu mana tripa Itālijā, kas aprakstīts iepriekšējās daļās.
Tomēr galu galā mēs izbraucām no purva, nopirkām ciematā kūpinātu zivi (no Baltkrievijas) un devāmies uz ezera krastu pusdienot. Izdevās pat nopeldēties. Mūsu biedrs piedāvāja atbraukt mums pakaļ uz robežu ap astoņiem, un tāpēc mēs centāmies nečammāties. Diemžēl mūsu ceļā parādījās stiepļu sēta trīs metru augstumā, bet apbraucamais ceļš bija vēl desmit km, ja ne visi divdesmit. Sastaptais fermeris mūs brīdināja, ka mūs gaida sēta, bet mēs tomēr nolēmām pārbaudīt. Fermerim, starp citu, sekoja zoss kā piesieta, un vīrietis mums paziņoja, ka zoss viņam staigā līdzi visur, jebkurās darīšanās.
Uz sētas turpretim bija draudīgi uzraksti, ka ieeja aizliegta un ka šī ir kaut kāda medību? teritorija. Mums ir tipiska vīriešu problēma: daudz drosmes un maz prāta. Protams, mēs līdām pāri sētai un vēl ričukus sev līdzi stiepām. Un viss tāpēc, ka negribējām pievilt biedru, kurš pēc mūsu aplēsēm jau būtu bijis ceļā. Braucam mēs pa biezu biezokni un domājam, ka tūlīt mums lode trāpīs. Mēs taču nezinājām, kas tā par vietu. Galu galā tikām līdz izejai, kas žēlsirdīgi bija aizvērta tikai ar aizbīdni, un līst atkal trīs metrus ar ričukiem nenācās. Zagīgi atskatoties, mēs pametām teritoriju. Atradām izkārtni "Safari parks" un beidzot sapratām, kas šī par vietu: iet bojā mēs neriskējām.
